Pasakains 150 gadus gadus sens parks ar sekojošām koku grupām: ozoli, oši, lapegles, baltegles, priedes, bērzi, kļavas, gobas, liepas, apses, vītoli, melnalkšņi, tūjas kā arī ciedru priede un balzama baltegle.
Vācu ķīmiķis Roberts Erdmanis, kurš 19.gadsimta 60.gados ilgāku laiku uzturējies “Virķēnu muižā”, gūtos iespaidus aprakstījis savos memuāros, kas 1902. gadā publicēti laikrakstā St. Petersburger Zeitung:
“Pastaiga kopā ar īpašnieku par mežu un laukiem bija pamācīgs stāsts, kāda top ar mīlestību un rūpēm kopta muiža. Kaut vairumam apkārtējo muižu bijusi lielāka platība, ražas ziņā tās visas atpalikušas no Virķēniem. No laukiem bijuši aizvākti pat niecīgākie akmeņi, mežs apdomīgi saudzēts un kultivēts, ēkas priekšzīmīgā kārtībā. Pie visam zemnieku mājām augļu un puķu dārzi, īpaši acīs dūrušies zemnieku glītie zirgi un liellopi. Tomēr Engelhartu īstenais “sirds lolojums” bijis pils parks. Šis parks ar visretākajām koku sugām, šie varenie, simtgadīgie parka milži, apkoptās pļaviņas, pa vidu neliela upe, kas, caur slūžām plūzdama, izveidoja pils priekšā plašu dīķi. Tā bija krāšņa ainava, ko nekur netraucēja krūmu un krūmāju aizsegtās saimniecības ēkas.”
